Četrkājainie sargeņģeļi

suns-pavadonis

Suns – pavadonis. Ko katrs no mums domā dzirdot šos vārdus. Protams, ka mēs visi uzreiz iedomājamies suņus. Suni un blakus viņam dīvainā gaitā ejošu cilvēku, bieži vien lietusmētelī, brillēs un ar spieķi rokās. Tieši tāpat iedomājos arī es un domāju, par to milzīgo labestību un bezgalīgo pacietību, kurs mīt šajos dzīvniekos. “Labsirdība ir , tas, ko var izdzirdēt kurlais un ieraudzīt aklais”. Šie vārdi pieder brīnišķīgajam rakstniekam, Markam Tvenam. Tā tas patiešām arī ir, ka labsirdīga attieksme maksā dārgi un vienlīdz nepieciešama gan redzīgiem, gan neredzīgiem, gan dzirdīgiem gan nedzirdīgiem. Jāsaka, ka neredzīgajiem cilvēkiem, tā ir dzīvībai svarīga.

Nav noslēpums, ka neredzīgo cilvēku pasaule krasi atšķiras no to cilvēku pasaules, kuri redz. Redzīgo cilvēku pasaulē viss ir vienkārši, vajag aiziet uz veikalu, apģērbies un ej, vajag pāriet pāri ielai, sameklē gājēju pāreju, sagaidi zaļo gaismu un ievērojot piesardzību, dodies pāri ielai. Redzīgs cilvēks ir spējīgs ieraudzīt pakāpienus, stabus, nelīdzenumus, ceļa apmales, apstādījumus…viņš redz visu.

Neredzīgajiem cilvēkiem viss ir citādāk. Pamēģiniet aizvērt acis, pastāviet tā kādu minūti un tad mēģiniet iet, kaut vai tikai pa dzīvokli. No rīta pamēģiniet nokļūt līdz vannas istabai un iztīrīt zobus, izvārīt kafiju un pagatavot sviestmaizi.

Speciālisti saka, ka tādi eksperimenti attīsta smadzeņu darbību, bet kopā ar tām, arī maņas orgānus. Redzīgajiem cilvēkiem paliek izvēles tiesības, eksperimentēt tā vai nē, neredzīgajiem cilvēkiem, tādas izvēles nav, tāda ir viņu dzīve. Viņiem izaicinājumu ir metis pats liktenis, tas kas mums ir vienkāršāks par vienkāršāku, viņiem – smags pārbaudījums.

Tāpēc, neredzīgajiem cilvēkiem, tik ļoti ir nepieciešamas acis. Uzticamas, saprotošas, tādas, kuras saprot no pusvārda, kuras ir gatavas pasargāt un brīdināt par briesmām. Tieši par tādām acīm, neredzīgiem cilvēkiem kalpo suņi – pavadoņi. Dzīvnieku sugai nav mazsvarīga nozīme, parasti par suņiem pavadoņiem kļūst lielo sugu pārstāvji – labradori, vācu aitu suņi, u. c. Tas ir saprotams, tāpēc, ka tādu suni ir daudz vieglāk sajust sev blakus, arī sunim ir vieglāk vest un apsargāt savu draugu un saimnieku.

Katrs suns – pavadonis ir suns, bet ne katrs suns var kļūt par pavadoni

Suņi nepiedzimst par pavadoņiem. Pat ne katrs suns ir spējīgs kļūt par pavadoni. Sunim vajag būt apveltītam gan ar noteiktu ķermeņa uzbūvi, gan ar noteiktu prāta uzbūvi. Suņu sagatavošana šim darbam ir ļoti ilgs un sarežģīts process. To jums var apgalvot, jebkurš zinošs kinologs.

Sunim, no pārējiem saviem ciltsbrāļiem vajag atšķirties ar īpašu labvēlību, neatlaidību, viņam jābūt sabiedriskam, gatavam veidot kontaktus, viņam jābūt pozitīvai attieksmei pret mācībām. Dzīvniekam ir jābūt jūtīgam. Tas ir ļoti svarīgs noteikums, tāpēc, ka, piemēram, saimniekam no kabatas izkrita naudas maks, atslēgas vai kāds sīkums, sunim tas ir jāsajūt. Liela nozīme ir arī suņa fiziskajām dotībām. Kaut gan ir zināmi gadījumi, kad par suņiem – pavadoņiem kļuva pavisam, šī amatam nepiemēroti suņi – mazie papiloni, svarīgie bokseri, sprogainie erdelterjeri.

Eiropā, gandrīz katram neredzīgajam cilvēkam ir suns – pavadonis. Bet, diemžēl, jāsaka, ka gandrīz katram, bet ne visiem. Kā jau mēs minējām iepriekš, ka ne jau katrs suns var kļūt par suni – pavadoni, vispirms ir jāsameklē dzīvnieks, kuru būtu iespējams apmācīt un tad jāsāk ilgs un pacietīgs darbs, kur gala rezultāta, kļūs vēl par vienu suni – pavadoni vairāk.

Suņus apmāca pieredzējuši kinologi. Viņiem tiek mācīts saprast dažādas komandas, apiet stūrus, orientēties, būt uzmanīgam pret saimnieku. Gan uz suņiem, gan uz viņu skolotājiem, gulstas milzīga atbildība. Pareizi apmācīts suns, seko tam, lai saimnieks nepakluptu, nekristu un neieskrietu dažādos priekšmetos. Suns neļaus viņam spert soļos, ja brauc automašīna, aiziet pa nepareizo ceļu. Piekrītiet, tās pavadonis neredzīgam cilvēkam ir īsts sargeņģelis. Viņš vienmēr ir blakus, viņš ir bezgalīgi pacietīgs un labsirdīgs, viņš nekad neko nepārmetīs, viņš dāvās savam saimniekam tikai siltumu un drošības sajūtu.

Ar nožēlu ir jāsaka, ka šie uz zemi sūtītie sargeņģeļi, dzīvo mazāk nekā parastie suņi. Tas viss ir tāpēc, ka atbildība, kura viņiem tiek uzticēta ir milzīga un prasa ļoti lielu psiholoģisko sasprindzinājumu. Atvieglojot saviem saimniekiem dzīvi, suņi apmaiņā upurē savu dzīvību. Ir zināms gadījums, kad suns izvilka savu neredzīgo saimnieku no automašīnas apakšas un pats pazaudēja ķepu.

Par suņiem – pavadoņiem raksta grāmatas, uzņem filmas, viņiem ceļ pieminekļus. Neredzīgie cilvēki, pateicas saviem draugiem , kā vien māk un prot un tas ir labi, jo nav uz pasaules nekā briesmīgāka par nepateicību.